Veģetatīvā distonija – 21. gadsimta labirints
Ievas Raiskumas raksts “Patiesajā dzīvē”
Kas ir veģetatīvā distonija, par kuru arvien biežām dzird stāstām populārus mūziķus? Patiesās Dzīves pagājušajā numurā varējām lasīt par Renāra Kaupera pieredzi ar šo slimību – un viņš jau nav vienīgais. Vai tiešām veģetatīvā distonija ir ģēniju slimība, kā to mēdz dēvēt? Daži speciālisti to sauc nevis par slimību, bet gan par ķermeņa stāvokli. Ļoti mokošu un destruktīvu stāvokli. Tas var piemeklēt jebkuru no mums.
„Par to es domāšu rīt…”
Mēdz teikt, ka katram gadsimtam ir sava TOP slimība. Ja 20. gadsimta ļaunais jaunums bija AIDS, tad 21. gadsimta sākuma sliktais vārds ir veģetatīvā distonija. Sliktais vārds tāpēc, ka tas, kā jau viss šķietami neizprotamais, var likties biedējošs un gandrīz vai apkaunojošs. Labā ziņa – veģetatīvā distonija nav vīrusveidīga saslimšana, ko var iegūt, saskaroties ar asinīm vai spermu. Veģetatīvo distoniju var iegūt tikai un vienīgi saskarē ar sevi, ar to nevar aplipināties, lai gan – to var mantot.
Veģetatīvā distonija ir nervu sistēmas saslimšana. Vienkārši izsakoties, veģetatīvā nervu sistēma nodrošina saikni starp cilvēka dvēseli un ķermeni. Mūsu ķermenis ir vienota sistēma, un jebkura emocija, jebkurš pārdzīvojums vai emocionāls satricinājums rod atbalsi mūsu ķermenī – arī tad, kad to neapzināmies. Cilvēka organisms ir sistēma, kuru ir ļoti grūti izsist no līdzsvara – bet tajā pašā laikā ikviens stress, katrs emocionāls pārdzīvojums mēģina šo līdzsvaru izjaukt.
Veģetatīvo nervu sistēmu varētu salīdzināt ar menedžeri: tā vada mūsu emociju un ķermeņa funkciju sadarbību. Ne velti cilvēkam ir dota apziņa un zemapziņa. Ko mēs darām ar lietām, kas nav patīkamas, kas traucē, kas uztrauc un par kurām negribas domāt? Ko mēs darām tad, kad pārstrādājamies – vēl aiz robežas, kad organisms šad un tad diskrēti liek manīt, ka nu jau tā kā par traku? Pareizi – visas domas, šaubas un ne pārāk labās ķermeniskās sajūtas nobāžam kaut kur domu pagrabā, aiznesam uz bēniņiem, iestūķējam skapja dziļākajā stūrī… Kā tādas skārletas nolemjam par visu domāt rīt… Vārdu sakot, nobāžam savas emocijas zemapziņā. Un reizēm pat izdodas par tām šķietamai aizmirst. Bet – zemapziņa, tāpat kā pagrabs vai skapis, jau nav nekāda atkritumu kaste vai bezizmēra noliktava! Kad veģetatīvā nervu sistēma – šīs sistēmas menedžeris – redz, ka zemapziņas skapjos tiek sabāzts par daudz, viņš saka: „Ei, kas jums tur notiek? Par daudz! Ņemiet šito visu atpakaļ un lieciet, kur gribat!” Un tad emociju un stresa krava nāk atpakaļ – kas organismā vājākais departaments, tas arī to uzņem: sirds, kuņģis, galva… Sākas panikas lēkmes, elpas trūkums, nelabuma viļņi, neizskaidrojamas sāpes, nekontrolējamas bailes, nepārejoša trauksmes sajūta… Citiem vārdiem sakot, veģetatīvā distonija visā tās baisajā krāšņumā. Tās izpausmes ir visdažādākās – sākot ar bailēm no slēgtām vai pārāk atklātām telpām, no bailēm lidot, iziet ārpus mājas, beidzot ar dažādu orgānu sāpēm un izmisīgā bailēm no nāves.
Ir gadījumi, kad distonijas iemesli ir arī neiroloģiskas saslimšanas, somatiskas slimības, piemēram, vairogdziedzera disfunkcija, virsnieru dziedzera pataloģija un citas saslimšanas. Reizēm veģetatīvās distonijas iemesls var būt arī neārstētas psihiskas saslimšanas, piemēram, depresija, kā arī iedzimtība. Taču visbiežāk veģetatīvās distonijas iemesli ir tieši psiholoģiski – ilgstošs stress un nervu pārslodze.
Kad pietrūkst līdzsvara
Psiholoģe un geštaltterapeite Ilze Pastare uzskata, ka veģetatīvās distonijas iemesls ir līdzsvara trūkums organismā. Tiek izjaukts līdzsvars starp emocionālo un fizsiko pašsajūtu – starp prātu un ķermeni. Jo vairāk esam atrauti no dabas un visa dabiskā, jo grūtāk šo līdzsvaru saglabāt – ne velti to sauc par 21. gadsimta slimību. Ilze Pastare raksturo situāciju skaudri, bet ļoti skaidri: „Tu dzīvo, skrien, darbs, darbs, darbs, attiecību nekādu, hobiju nekādu, vieni vienīgi pienākumi – līdzsvara nav! Protams, katrs jau kaut ko mēģina darīt, jo tas, ka kaut kas nav kārtībā šādā situācijā, ir viarāk vai mazāk skaidrs. Daļa cilvēku, kas ir jūtīgāki, emocionāli par citiem, vienkārši netiek galā ar šo situāciju, ar šo labirintu, kurā paši iemaldījušies. Viņiem arī pastāv lielākais risks saslimt ar veģetatīvo distoniju. Un, jo dziļāk tu esi iegājis labirintā, jo grūtāk ir atrast ceļu atpakaļ.”
Lielākajai daļai cilvēku gan ir grūti atzīt, ka viņi ar kaut ko netiek galā – mums taču jābūt stipriem, visu varošiem, pozitīviem, konkurētspējīgiem… Un tā – 24 stundas diennaktī. Ilze Pastare novērojusi, ka emocionāli jūtīgi cilvēki, kas sevi pārslogo, ar 24 stundām vairs nerēķinās. Vairs nav pat tā, ka cilvēki vēlas, lai diennaktī būtu 25 stundas. Tagad daudzu maldīgi iedomājas, ka 24 stundu vietā jāizpilda 40 stundu norma! Tieši tā sadeg daudzi mākslinieki – jo sasniegtais, publika un jauni izaicinājumi prasa ieguldīt arvien vairāk, vairāk, vairāk, bet laika un spēka domāt par sevi un atpūsties paliek mazāk, mazāk, mazāk… nemaz.
Jogas skolotāja Tija Kazāka novērojusi, ka veģetatīvajai distonijai ļoti patīk viss, kas saistīts ar stereotipiem – tā burtiski barojas no tiem. Tija Kazāka saka: „Cilvēkam ir vērts sev pajautāt, vai viņš gadījumā nemēģina sevi ielikt kaut kādos stereotipu rāmjos, vai nemēģina sasniegt kaut kādu iedomātus standartus. Ja cilvēks grib visu, visu perfekti izdarīt – nervu sabrukums ir tuvu. Ir tik daudz stereotipu un priekšstatu, kas pēc programmas jāizdara vīrietim, kas – sievietei. Ja cilvēks tam visam notic, viņam taču vienkārši jāsajūk prātā!”
Tija Kazāka savā ilggadīgajā jogas skolotājas praksē pārliecinājusies, cik daudzi no mums dzīvo stereotipos par pareizo un nepareizo, labi un slikto, atbilstošo u un neatbilstošo. „Man bieži saka – bet kā tad es tā, man bail dzīvot tā, kā vēlos. Nu, bet kas tad svarīgāk: tas, ko pat tevi saka un domā, vai arī iespēja dzīvot veselam, priecīgam un laimīgam?”
Ir jāspēj būt pietiekami drosmīgam, uzskata Tija. iespējams, sākumā tas var likties biedējoši. Bet pēc laika izrādīsies, ka tas ir ļoti dziedinoši.
Veģetatīvo nervu sistēmu traumē pretpoli – kad bieži ir vai nu ļoti slikti vai ļoti labi un kad šīs sajūtas nepārtraukti mainās. Tipisks piemērs te ir attiecību problēmas – kad sastrīdamies, iestājas pasaules gals, kad salabstam – eiforija, tad seko nākamais kritums… Tādā veidā veģetatīvā nervu sistēma, kā saka Tija Kazāka, tiek izļurināta un kļūst vēl vājāka. Jūtīgākiem cilvēkiem, ilgstoši piedzīvojot emocionālus kāpumus un kritumus, veģetatīvā distonija diemžēl ir tikpat kā neizbēgama. Jebkurā gadījumā – tas, ka organisms kaut kā reaģēs un emociju temperatūras lēkāšanu, ir pilnīgi droši.
Veidi, kā organisms liek par sevi manīt, reaģējot uz stresu un emocionālu pārslodzi, ir dažādi – dažus pilnīgi nesagatavotus pārsteidz panikas lēkme lielveikalā, dažiem liekas, ka piemeklējusi sirdslēkme, citus pārņem nepārejoša trauksmes sajūta un neskaidras ļaunas priekšnojautas… Viens no populārākajiem veģetatīvās distonijas vēstnešiem ir elpas trūkums, kas rada stindzinošas nāves bailes un paralizē domāšanu un rīcībspēju.
Briesmīga pieredze: ķermenis aiziet pa pieskari
Jogas skolotājaTija Kazākaveģetatīvo distoniju ir pieredzējusi pati uz savas ādas – līdz pat ķermeņa paralīzei un psihiatra apmeklējumam. „Ja skatos atpakaļ uz savu pieredzi, tad veģetatīvās distonijas pamats ir jūtīgums. Cilvēks jau piedzimst jūtīgs, bet daži ir īpaši jūtīgi. Protams, tādas vairāk sievietes – bet ir arī ļoti jūtīgi vīrieši.
To, ka esmu pārjūtīga, sapratu jau bērnībā. Uz visu reaģēju ļoti saasināti, un dažkārt man bija sajūta, ka es klausos nevis ko cilvēki man saka, bet klausos, ko viņi domā.
Pusaudža gadi bija ļoti ekstremāli – man bija bail no cilvēkiem. Ar kādu kontaktēties – tās bija mokas, tas radīja šausmīgu trauksmi. Deviņpadsmit gadu vecumā aizbraucu strādāt uz Vāciju, likās kļūs vieglāk. Nekā – viss aizgāja pēc pilnas programmas: šausmīgas panikas lēkmes, nenormālas bailes no cilvēkiem, nespēja iziet no mājas.
Un tu nesaproti, kas notiek – skaidrs tikai tas, ka nevar padzīvot! Vēl tagad, ja esmu pārstrādājusies, man var uznākt trauksmes sajūta, ieejot lielveikalā. Bet tagad es zinu, kas tas ir, pazīstu pazīmes un varu attiecīgi reaģēt. Bet, kad cilvēkam sākas šīs panikas lēkmes, viņš jau nesaprot, kas ar viņu notiek – tas ir šausminoši.
Un tad sākas tas, ko sauc par destruktīvo relaksāciju – dažādi destruktīvi mēģinājumi atbrīvoties, piemēram, nenormālās devās dzert alkoholu, lai kaut kā noslāpētu trauksmi un neko nejustu. Cits veids – kad trauksme sakāpinās, cilvēks ļoti daudz ēd, mēģinot to kā mazināt. Cilvēkiem, kuriem distonija ir dziļā stadijā, dzīve kļūst par pilnīgu murgu, un ir cilvēki, kuri tiešām pārstāj iziet no mājas neizprotamu baiļu dēļ. Personīgi mans fināls bija tāds, ka man paralizējās ķermenis – kļuva nekustīga mugura. Un tagad es zinu, ka tas ir dabiski: emocijas atspoguļojas fiziskajā ķermenī – bez variantiem. Nav tā, ka tu emocionāli kaut ko jūti, bet ķermenis uz to nereaģēs, tas nav iespējams. Ja cilvēks kaut ko stipri jūt, viņa ķermeņa šūnas maina uzvedību – tas ir zinātniski pierādīts. Veģetatīvā distonija tevi noved līdz brīdim, kad tu vairs nevari nemeklēt atbildes tam, kas ar tevi notiek un tu vairs nevari nereaģēt. Jo veģetatīvās distonijas fināls ir tāds, ka ne tikai nepatīkamas emocionālas un fizioloģiskas sajūtas – tavs fiziskais ķermenis vienkārši aiziet pa pieskari.”
Ko darīt?
Ko darīt, kad parādās veģetatīvās distonijas pirmās pazīmes – neizskaidrojams sāpes, bailes, trauksme, svīšana un tamlīdzīgi? Šajā jautājumā visdažādāko veidu speciālisti, lasi, ko gribi, jautā, kam gribi, ir vienoti: ir jāreaģē un jāmeklē palīdzība. Kā saka Ilze Pastare: „Ceļi ir dažādi, bet mērķis ir viens; dziedināt savu dvēseli, savu dzīvi.”
Skaidrs ir viens: veģetatīvā distonija pati no sevis nepāries, neārstēta tā kļūs tikai dziļāka un simptomi – arvien traucējošāki.
Parasti veģetatīvās distonijas slimnieki par savu diagnozi sākumā neaizdomājas – viņi dodas pie ģimenes ārsta vai kāda cita speciālista ar specifiskām sūdzībām par sāpēm, sirsdkauvēm, reiboņiem, nelabumu… Un tas ir pareizi, jo izmeklēšana ir nepieciešama. Taču veģetatīvās distonijas gadījumā izmeklējumi parasti liecina, ka ar cilvēka fizisko veselību viss ir kārtībā. Nav jākautrējas izskatīties kā simulantam! Izviens ārsts zina: veģetatīvās distonijas gadījumā slimnieks tiešām jūt to, par ko sūdzas. Viņam tiešām sāp sirds vai kuņģis, viņam tiešām trūkst elpas, viņam patiešām ir slikti. Tikai – vaina meklējama nevis konkrētās orgānu sistēmās, bet to sadarbībā ar prātu un emocijām, respektīvi, veģetatīvajā nervu sistēma.
Lai sāktu ārstēšanos, cilvēkam pašam jāizlemj, ko viņš vēlas darīt un kam uzticas. Viens no pārbaudītiem veidiem – regulāras vizītes pie psihoterapeita, lai kopā meklētu iemeslus un risinājumus psihosomatiskajā līmenī. Ja cilvēks kopā ar psihoterapeitu iemācās izanalizēt sevi, savu sajūtu cēloņus, ir daudz vieglāk izprast savas sajūtas un, tuvojoties kārtējai trauksmes lēkmei, pareizi reaģēt.
Tija Kazāka savu ceļu, kā sadzīvot ar veģetatīvo distoniju atrada jogā un tagad pati ir pieprasīta jogas skolotāja. Dažādos izziņu avotos par veģetatīvo distoniju joga un kustības vispār tiek minētas kā viens no svarīgākajiem noteikumiem šīs slimības ārstēšanā. Tija Kazāka par jogas labvēlīgo un dziedinošo ietekmi uz veģetatīvās distonijas skartiem cilvēkiem savās jogas klasēs pārliecinās ik dienas. „Caur jogu paveras cits skats uz dzīvi. Cilvēki pa īstam iemīl sevi. Ja cilvēks regulāri iet uz jogu, jogas tehnikas cilvēku atved atpakaļ pie sevis. Tāda sajūta, ka tu nonāc mājās. Ja ar jogu nodarbojas regulāri, tad šo māju sajūtu var iemācīties atjaunot ikdienā, arī tad, kad tuvojas panikas lēkmes.” Protams, joga nav vienīgā metode. Tija uzsver: „Cilvēkam jāmēģina tikt iekšā pie sevis – no ārpuses to neviens nevar izdarīt. Psihoterapija, joga un citas metodes patiesībā dara vienu un to pašu: palīdz cilvēkam sākt sevi izprast un nokļūt pie sava „es”.”
Cilvēkiem ar veģetatīvās distonijas traucējumiem ļoti nepieciešama atpūta. Kā saka Tija Kazāka – nav svarīgāka pienākuma, kā atpūsties. Pilnvērtīga atpūta, daudz miega, daudz kustību, elpošanas vingrinājumi, pastaigas svaigā gaisā, klusums, dabas klātbūtne, – veģetatīvās distonijas slimniekam šīs simtkārt dzirdētās pamācības ir vienkārši obligātā programma. Vēl ļoti svarīgi ir iemācīties noņemt roku no pasaules pulsa. Tija iesaka uz dienu izslēgt telefonu, datoru – un nākamajā dienā ikviens varēs pārliecināties, ka pasaule tāpēc nav sagruvusi… Ir svarīgi iemācīties neielaist sevī nevajadzīgu informāciju.
„Vissvarīgākais ir iemīlēt sevi – nekas cits tā nepalīdz,” uzsver Tija Kazāka. „Tas ir svarīgākais, kas cilvēkam jāiemācās. Jo dzīves centrs nav ne bērns, ne vīrs, ne darbs – centrs ir katrā no mums. Lai kas arī notiktu, atkārto pie sevis – centrs ir manī, miers ir manī, viss ir manī. Es pie sevis esmu mājās. Drošībā.”
Uztvert jūtīgumu kā dāvanu
Saslimstot ar jebkuru slimību, viens no galvenajiem jautājumiem ir: kad es izveseļošos? Vai no veģetatīvās distonijas ir iespējams izārstēties? Tija Kazāka saka: „Kad man jautā, vai iespējams no veģetatīvās distonijas tikt vaļā, es parasti saku, ka nemaz nevajag mēģināt tikt vaļā. To jau var uztvert arī kā dāvanu! Ļoti jūtīgi cilvēki ne tikai cieš vairāk kā citi, bet arī saņem vairāk nekā citi: redz to, ko citi neredz, dabu vairāk sajūt, mīlestība lielāka… Bieži cilvēki domā, ka no jūtīguma jākaunas. Bet mana atbilde ir tāda: savs jūtīgums ir jāiemīl un ar to jāiemācās kopā dzīvot. Bet, ja tas jūtīgums dažādu iemeslu dēļ kļuvis par veģetatīvo distoniju, noteikti jārīkojas, lai arī ar to iemācītos sadzīvot. Jo, neliekoties par to zinis, dzīvot nav iespējams.”
Veģetatīvā distonija ir kā signāllampiņa – kas nav kārtībā. Jo laicīgāk mēs reaģējam uz signāllampiņas mirgošanu, jo ātrāk iespējams palīdzēt. Pēc psihoterapeitu pieredzes, ja veģetatīvā distonija nav ielaista un cilvēks laicīgi meklē palīdzību, ar psihoterapeita palīdzību to iespējams izprast un savaldīt dažu mēnešu laikā. Ja kaite ir ielaista, jo ilgāk grūtāk no tā samudžinātā labirinta tikt ārā…
Geštallterapeite un psihoterapeite Ilze Pastare uzskata, ka veģetatīvā distonija nav nolemtība vai spitālība. Drīzāk veģetatīvajai distonijai jāpasaka paldies, jo tā piespiež apstāties un padomāt: kas īsti notiek manā dzīvē? Kas notiek ar manu ķermeni? Ko es daru nepareizi? Reizēm Ilze tā arī jautā cilvēkiem, kas atnāk pie viņas ar veģetatīvās distonijas problēmām: „Kā tu tā dzīvo, ka ar tevi šitas notiek?”
Ilze iesaka šādu vingrinājumu – nevis slēpties, bet parunāt ar savu veģetatīvo distoniju aci pret aci. Ko tu dari manā dzīvē? No kā tu mani mēģini brīdināt? Ko tu gribi man pateikt?
Ja veģetatīvajai distonijai tikai vienreiz tiktu dota balss, tad, iespējams, pirmā un galvenā lieta, ko tā teikt, būtu: STOP. Apstājies, tu dari sev pāri! Patiesībā veģetatīvajai distonijai nemaz nevajag balsi: ar cilvēka paša ķermeņa palīdzību tā runā tik skaidri un skaļi, ka nav iespējams nesadzirdēt. Un labi, ka tā – ļoti iespējams, ka veģetatīvā distonija mums dota kā tāds buferis, lai mēs nesadegtu kā tādi ikari savā mūžīgajā lidojumā.