Es gribu tuvību… bet kāpēc tā mani biedē?
Mēs bieži domājam, ka ilgas pēc mīlestības ir dabiska, skaista vēlme.
“Es gribu kādu.”
“Es gribu mīlestību.”
“Es gribu kādu, ar ko kopā novecot, sarunāties klusumā, justies droši.”
Un jā — tā ir patiesa vēlme. Taču dažkārt mēs nepamanām, ka šī vēlme ir izteikta iegūšanas valodā. Tā skan līdzīgi kā “Es gribu dzīvot Spānijā un atpūsties zem olīvkoka.”
Tas ir sapnis, kas mūs vilina, bet kurā viss vēl ir mūsu kontrolē. Mēs iedomājamies, ka mīlestība būs kā skaists papildinājums mūsu dzīvei. Kā kaut kas, kas pievienos, bet neko neatņems.
Taču tuvība nav tikai ieguvums. Tā vienlaikus ir arī zaudējums.
Brīdī, kad patiesi sastopam otru, mēs sastopam arī kaut ko, kas izjauc līdzšinējo stabilitāti. Iemīlēšanās — šis šķietami maģiskais stāvoklis — bieži atņem mums prātu. Tā izkrāso pelēko dzīvi rozā krāsā, un reizē liek mums zaudēt orientieri. Kāds cits kļūst par svarīgu punktu manā iekšējā pasaulē. Un tas vairs nav tikai skaisti. Tas ir biedējoši. Apdraudoši.
“Man dzīvot būtu labāk, ja būtu kāds,” mēs sakām. Bet dzīve ar kādu — īsta tuvība — prasa vairāk par vēlēšanos. Tā prasa pārveidi.
Žižeks par mīlestību kā “traucēkli” mūsu individualitātei
Filozofs Slavojs Žižeks šo fenomenu apraksta drosmīgi un tieši. Viņš saka — īsta mīlestība nav harmonisks savienojums, bet gan iejaukšanās mūsu līdzšinējā esībā. Tā izjauc ierasto ritmu. Tā pārkāpj mūsu iekšējo “kārtību”. Tā padara mūs ievainojamus, trauslus, dzīvus.
Patiesa tuvība mūs izkustina no savas teritorijas. Tā rada iekšēju pretestību — jo mūsu ego ilgojas pēc kontroles, skaidrības, drošības. Mīlestība nedāvā to uzreiz. Tā pieprasa atļauju sev pazust, lai varētu iepazīt sevi no jauna, citādi.
Tuvība kā aicinājums kļūt, nevis iegūt
Psihoterapijā es bieži redzu šādu dinamiku: cilvēki meklē tuvību, bet saskaras ar dziļām bailēm no pazaudēšanas.
Bailes pazaudēt kontroli, skaidrību, pat savu “es”. Taču, ja mīlestību uztveram nevis kā objektu, ko iegūt, bet kā procesu, kurā topam, viss sāk mainīties.
“Es gribu kādu” pārveidojas par “Es mācos būt ar otru kopā”.
Mēs nevis vienkārši saņemam otru kā dāvanu, bet veidojam sevi tuvībā.
Un tā nav tikai attiecību māksla. Tā ir iekšēja pārveide. Tuvība kļūst par vietu, kur mēs iemācāmies zaudēt, nekļūstot par zaudētājiem. Iemācāmies būt bez maskas. Un reizē — būt mājās.
Ko par tuvību saka piesaistes un geštaltterapijas teorijas?
No piesaistes teorijas skatpunkta, mūsu attiecību stils (izvairīgs, trauksmains, drošs) būtiski ietekmē to, kā mēs uztveram tuvību.
Trauksmainas piesaistes gadījumā tuvība rada bailes no pamešanas, pastāvīgu vēlmi saplūst, būt otram ļoti tuvu, lai nezaudētu kontaktu.
Savukārt izvairīgas piesaistes gadījumā tuvība rada apdraudējumu autonomijai, un mēs mēdzam tuvību atmest vai vēlamies to kontrolēt.
Abos gadījumos mīlestība — kaut arī kārojam to — kļūst arī par draudu mūsu iekšējai drošībai.
Geštaltterapijā to saucam par saplūšanu jeb confluence — robežu izplūšanu starp “es” un “tu”.
Tā nav tikai romantiska sajūta (“esam viens otrā”), bet arī robežu zudums, kurā cilvēks riskē zaudēt sevi un pielāgoties otram, lai noturētu tuvību.
Tad mīlestība vairs nav telpa, kur elpot — tā kļūst par vietu, kur paslēpties vai izšķīst.
Psihoterapijā mēs meklējam vidusceļu:
tuvību bez izšķīšanas,
kontaktu bez robežu zaudēšanas,
būt kopā, nezaudējot “es”.
Tas ir process, kas prasa iekšēju izturību, apzinātību un drošu telpu — to iespējams attīstīt terapijā.
Varbūt neiemācīsimies “pilnībā kontrolēt tuvību”, bet varam iemācīties to izturēt, pieņemt, neizbēgt no tuvības dziedinošās iedarbības.
Tuvība kā attīstības ceļš
Mīlestība nav tikai skaists piedzīvojums. Tā ir iespēja mācīties būt ar otru ne tāpēc, ka man viņu vajag, bet tāpēc, ka es izvēlos būt attiecībās ar atvērtību, cieņu un autentiskumu.
Tuvība mūs izkustina no ierastā.
Tā apdraud ilūziju, ka esam pašpietiekami, bet dāvā ko vairāk — dzīvi ar otru patiesā kontaktā.
📩 Ja Tu jūti, ka šī tēma Tevī kaut ko sakustina un vēlies to pētīt drošā, cieņpilnā psihoterapijas procesā — raksti.