Garīgums kā bēgšana no sevis
Klaudio Naranho ir medicīnas zinātņu doktors, geštaltterapeits. Mācījies medicīnu, mūziku un filozofiju Čīlē, kur viņam vienlaikus Čīles Universitātes Psihiatriskajā Klīnikā bija arī sava rezidentūra. Pasniedzis mākslas psiholoģiju Čīles Katoliskajā Universitātē un sociālo psihiatriju Žurnālistikas Institūtā, bijis Medicīniskās Antropoloģijas centra direktors, Kultūras Izpētes institūta Londonā līdzstrādnieks.
Dzīvojam laikā, kad garīgais tūrisms un garīgais bizness plaukst un zeļ. Cilvēki meklē risinājumu praksēs ar dažādiem nosaukumiem, lolo fantāzijas par guru atrašanu un iespējamām brīnumainām izmaiņām to sastopot.
Sākotnēji cilvēki vēršas pie garīgām praksēm, lai justos labāk, bet ar laiku nevilšus sāk izmantot garīgās prakses kā aizvietotāju savām psiholoģiskajām vajadzībām. Džons Velvuds 1980tajos gados kā pirmais sāka pētīt attiecības starp rietumu psihoterapiju un budisma praksi, lielu uzmanību pievēršot attiecībām “Es – Tu”, palīdzēja tiem budisma praktizētājiem, kas apzinājās, ka devušies garīgos meklējumos, cenšoties pārvarēt psiholoģiskās sāpes, kas saistītas ar starp – personu attiecībām.
“Centieni iziet ārpus mūsu psiholoģiskajām un emocionālajām problēmām, izvairoties sastapties ar tām, ir bīstami. Tie rada milzīgu pārrāvumu starp budu un cilvēku mūsos. ” Viņš uzskatīja – kamēr cilvēks nespēs atraisīt psiholoģiskos mezglus attiecībās ar citiem, nespēs būt ar tiem atklātās, patiesās, godīgās
savstarpējās attiecībās, līdz tam brīdim budisma prakses nenāks tam par labu.”
Dž. Velvuda ideja par ” izvairīšanos garīgumā ” (spiritual bypassing) kļuva par atslēgvārdu tam, lai izprastu ilglaicīgas garīguma prakses bīstamību.
” Lai arī vairums no mums patiesi cenšas strādāt ar sevi, esmu ievērojis plaši izplatītu tendenci izmantot garīgas idejas prakses, lai apietu vai izvairītos no sastapšanās ar neatrisināmām emocionālām problēmām, psiholoģiskām brūcēm un neizietiem attīstības etapiem. Tad, kad mēs ar garīguma palīdzību izvairāmies no kaut kā, mēs parasti izmantojam atmošanos, apgaismību vai atbrīvošanos, lai izskaidrotu to, ko es saucu par priekšlaicīgu transcendenci (premature transcendence ) – centienus pakāpties virs
pelēkās un vienmuļās cilvēcības puses, pirms esam pilnībā vērsušies pie tās un ar to samierinājušies. Tas ir tad, kad ar garīguma palīdzību tiecamies izmantot absolūto patiesību, lai pazeminātu vai noliegtu cilvēciskās vajadzības, jūtas, psiholoģiskās problēmas, grūtības attiecībās un attīstības defektus. “