“Sociopātes memuārus” lasot – sabiedrība sabruktu, ja mēs nejustos slikti, darot sliktas lietas
Lasot Patrikas Gagni grāmatu “Sociopāte. Memuāri.”
Par ko ir grāmata?
Patrika raksta, ka ir funkcionējoša sociopāte un viņas grāmatas mērķis ir mazināt stigmu – “parādīt sociopātu ne kā briesmoni, bet kā cilvēku ar citādu iekšējo “uzbūvi”.
To, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, Patrīcija saprata agri — 4-5 gadu vecumā, kad bērni vēl tikai mācās savas emocijas nosaukt vārdos. Mazā meitene priecājās un dusmojās, taču nejuta bailes, kaunu, vainu un empātiju. Lielāko daļu laika viņa nejuta neko. “Nekas” kļuva par nepanesamu iekšēju spriedzi, ko gribējās izlādēt – Patrika ielavījās svešās mājās un zaga citu mantas bez vainas sajūtas, staigāja naktīs apkārt viena, vēlējās nodarīt pāri klasesbiedriem.
Kā dzīvo cilvēks bez empātijas? Vai emocionāla nejušana apdraud citus?
Patrikai bija jāiemācās saprast to, ko citi jūt – sāpes, skumjas zaudējot mīļus cilvēkus, to, ka līdzcietība nav vājuma pazīme – un to, ka pastāv robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Viņa mēģina pasauli izprast emocionāli, nesaprotot valodu, kurā nerunā, un tas rada savādu disonansi — spēt novērot jūtas nevis just. Viņas pastāvīgi dzīvo ar trauksmi, apātiju un tukšuma izjūtu.
Lasot jutu piesardzību — it kā manī nostrādātu automātiska robeža, ko es kā empāts uzlieku, sastopoties ar emocionālu tukšumu un manipulatīvu uzvedību.
Sabiedrība sabruktu, ja mēs nejustos slikti, darot sliktas lietas
Sabiedrība balstās uz mehānismiem, kas regulē mūsu uzvedību — vainu, bailēm, kaunu, līdzjūtību, taču Patrikai šīs emocijas nav pieejamas. Viņas spriedumi ir racionāli, bez siltuma; kā robotam. Patrika saprot, bet nejūt; viņa uztver sociālo pasauli kā spēli ar noteikumiem, kurus var iemācīties saprast, bet ne sajust. Šī iekšējā emocionālā atsvešinātība rada viņā trauksmi un nespēju orientēties — kur ir droša robeža starp “es” un “citi” ? Dzīve bez emociju kartes ir kā maldīšanās tuksnesī bez orientieriem – tev slāpst, bet nezini, kur meklēt tīra ūdens malku. “Vainas apziņa ir viena no emocijām, kas satur cilvēkus kopā. Sabiedrība sabruktu, ja neviens nekad nejustos slikti, darot sliktas lietas. Vainas sajūta ir laba.”
Kā rodas un kas ir sociopātija?
Mēs redzam tikai vienu pusi. Un nekad nezinām visu stāstu. Aiz katras uzvedības, maskas un traucējuma slēpjas cilvēka centieni tikt galā ar dzīvi.
Sociopātijas saknes slēpjas gan bioloģijā, gan pirmajos kontaktos. Sociopātam nav robežu: viss šķiet iespējams, taču nekas nav patiesi jēgpilns. Destruktīva uzvedība bieži vien ir izmisīgi mēģinājumi sajust robežu – piedzīvot pretestību, kas pierāda, ka es vēl esmu. Vēlme pārkāpt normas un provocēt realitāti ir nevis ļaunprātība, bet slāpju forma — slāpes sajust, kurasnekad nejutīsi.
Patrikas draugs ilgojas atdot visu, lai viņam būtu vienalga, ko domā citi – kā Patrikai. Empātiski cilvēki nogurst no vajadzības tikt apstiprinātiem, redzētiem un ilgojas pēc tā, lai kaut pa retam viņiem būtu vienalga ko domā citi! Tā ir cita galējība – mēs alkstam pēc emocionālas brīvības, jo emocijas reizēm ir kā metāla važas, kas sasaista un nedod iespēju būt brīviem.
Mani secinājumi
Grāmata manā uztverē nav par sociopātijas šausmām ,bet par emociju vērtību. Tā deva man iespēju vēlreiz ieraudzīt empātiju kā dāvanu. Intelekts bez empātijas ir bīstams ierocis, ko katrs sociopāts izmanto kā vēlas. Empātija un sociopātija ir kā vasara un ziema – divi pretēji gadalaiki, kuri nekad viens otru nenomainīs.
Mana vērtīgākā atziņa – lai arī cik smagi reizēm mums ir just — cik ļoti tieši empātija ir mūsu emocionālās dzīvības pazīme.
Patrika Gagni (Patric Gagne, Ph.D.) ir rakstniece, psihoterapeite un atbalsta persona cilvēkiem, kuri cieš no sociopātijas, psihopātijas un antisociāliem personības traucējumiem. Studējusi Kalifornijas Universitātē, Kalifornijas Institūtā un Čikāgas Profesionālās psiholoģijas augstskolā, ieguvusi doktora grādu klīniskajā psiholoģijā. Disertācija, kurā viņa pētīja saistību starp sociopātiju un trauksmi, kļuva par pamatu Patrikas memuāriem.