Kā mēs atsakāmies no sevis jeb neīstas dzīves recepte
Vajadzība tikt atspoguļotam (apbrīna par mazuli) ir viena no trim vadošajām vajadzībām (pēc H. Kohuta “Es”teorijas.) Ja bērnībā neapmierināta, pieaugušais visu mūžu centīsies apmierināt savu grandiozo “paskatieties uz mani un izrādiet apbrīnu” vēlmi primitīvā formā – jebkuros veidos sevi izrādīs, alkstot pēc uzmanības, sajūsmas un apbrīnas par jebkuru cenu.
Mēs visi piedzimsam bez apjausmas par to kādi esam. Vecāki audzinot, dod mums vēstījumus par to kādi esam. Augot mēs jautājam arī apkārtējiem – kāds Es esmu? Un saņemam pretī vēstis par sevi.
Mamma ir kā bērna spogulis, rādot to, kāds viņš ir – ar attieksmi, intonāciju, darbībām, emocijām. Ja mammai ir emocionālas grūtības, tad spoguļojumi ir “greizi”, vēstījums, ko bērns no mammas par sevi saņem būs greizs, sagrozīts. Mamma tad interpretēs bērnu no savas iekšējās realitātes, no savas uztveres par pasauli. Tā bērns augs greizo spoguļu karaļvalstī.
Piemērs. Piecgadīga meitenīte spēlējas ar draudzenīti, kura negaidīti pieceļas un aiziet no spēles. Mamma meitenītei saka:
– Tava draudzene gan nav forša, ja tā dara! Īsti draugi tā nerīkojas. Ar tādu meiteni draudzēties tev nevajag!
Tas ir situācijas vērtējums nevis atspoguļojums. Kā izpaustos atspoguļošana?
-Jā, es zinu, cik nepatīkami ir, ja draugs aiziet no spēles tevi nebrīdinot un neko nepasaka. Tu vari justies skumja.
Atspoguļošana nozīmē pateikt to kā ir, kas notika, ko tieši tu redzi. Nevis vērtēt un izteikt spriedumus!
Ja mamma pati ir augusi “greizo spoguļu karaļvalstī”, t.i., tikusi vērtēta, salīdzināta, kritizēta, uzslavēta, tas var būt ļoti grūti- spēt tieši atspoguļot savu bērnu.
Mammai pašai tad ir nepieciešams spogulis, kurā raugoties viņa spētu saprast- ar mani viss ir kārtībā, pat ja es:
– dusmojos, jo nevaru pieņemt to, kas notiek;
– esmu nogurusi no atbildības un pienākumu nastas;
– negribu spēlēties ar bērnu, bet gribu vienkārši atpūsties.
Jo tas nozīmē to, ko nozīmē – tu dusmojies, esi nogurusi, tev ir daudz pienākumu un atbildības, tu gribi atpūsties. Tā tas ir! Tas nenozīmē – tu esi nenobriedusi, jo dusmojies, neproti sabalansēt dzīvi, ja nogursti, neesi spontāni rotaļīga un nemīli bērnum ja negribi spēlēties. Tās ir interpretācijas!
Atspoguļojums mums dod iespēju būt tādiem, kādi esam. Tā ir pieņemšana bez vērtējuma.
Ja bērnu biežāk vērtē nevis atspoguļo, veidojas viltus es – būšu tāds, kādu tu gribi mani redzēt. Tad es atsakos no sevis par labu tev.Tā sākas ceļš pretī neīstam sev, un neīstai dzīvei. Dzīvei, kurā tu spēkus velti, lai darītu to, ko citi vēlas no tevis. Un pieaugot izrādās, sevi īstu tu nepazīsti. Jo spogulis rādījis tevi greizu.