Viss ir, bet neko negribas: kas patiesībā notiek ar tavu psihi?
Kad “neko negribu” vairs nav tikai nogurums
Apātijā cilvēks jūtas kā palēninātā filmā, it kā kāds būtu nospiedis “ stop” pogu it visam kas notiek ar viņu un apkārt. Mēdzam skaidrot savu “neko negribu” ar sliktu garastāvokli, nogurumu.
Kas patiesībā notiek ar psihi apātijā?
8 pazīmes, kas signalizē: tu neesi vienkārši noguris :
- Nepietiek motivācijas vai enerģijas ikdienas darbiem
- Nerūp, kas notiek apkārt
- Cilvēks paļaujas uz citiem plānojot savu darbību
- Nav vēlmes uzzināt ko jaunu, iepazīties ar cilvēkiem vai iegūt jaunu pieredzi
- Nerodas emocijas, kad notiek kas labs vai slikts
- Tas, kas agrāk darīja laimīgu, vairs nerada interesi
- Nav motivācijas savu mērķu sasniegšanai
- Vājums, grūtības koncentrēties un domāšanas grūtības
Kad apātija ir “pauze”, bet kad — brīdinājuma signāls
Ne vienmēr apātija ir saistīta ar depresiju. Intensīva dzīve, nogurums no ikdienas darbu grafikiem un rutīnas var radīt vēlmi pabūt vienatnē un neko nedarīt.
Brīdis, kad neko nedari ir patīkams, tas dod iespēju paskatīties uz savu dzīvi “ izkāpjot” no tās. Pāris dienu nekā nedarīšanas ļauj atkal sajust dzīves garšu un pieķerties darbiem, kam nebija spēka.
Ja apātija nav saistīta ar vientulību, tā beidzas visai ātri, ja dosi laiku sev atslābt.
Radoši un jūtīgi cilvēki: kāpēc viņi ir riska zonā
Radošus cilvēkus apātija apciemo biežāk, to saista mākslinieka dvēseles jūtīgo dabu. Radoši cilvēki biežāk pakļauti depresijai, ja ignorē apātiju. Arī izdegšanai var būt raksturīga apātija, jo tas ir viens no veidiem kā psihe aizsargājas no sarežģītas situācijas risināšanas un pārslodzes. Problēmas gan nekur nepazūd, to nerisināšana tikai saasina situāciju.
“ Vienmēr pienāks slikti laiki, taču tie norādīs uz lietām, kurām nepievērsi pietiekamu uzmanību.” (R. Viljams)
Kāpēc apātija rodas: cēloņi, kurus bieži ignorē
- pārslodze
- emocionāla izdegšana
- apspiestas emocijas
- dzīves scenāriji
- psihiskās veselības traucējumi
Apātijas apburtais loks: kā tu tajā nonāc un paliec
Ja apātijas sajūtu ignorē, pieņemot to kā pašsaprotamu dvēseles stāvokli, rodas apburtais loks – nogurums no rutīnas , vēlme atpūsties , bet to jau nevar sev atļaut, tad atkal nogurums, un tā pa apli. Pakāpeniski apātija pāraug depresijā, kas saistīta ar agresiju. Tad cilvēks agresīvi un ne visai adekvāti reaģē uz apkārtējiem, attālinoties no tiem.
Apātija var norādīt arī uz iespējamām psihiskās veselības problēmām – depresiju, trauksmi , Alcheimera vai Parkinsona slimību.
Apātija vai depresija: smalka, bet būtiska robeža
Tad, kad depresijas izpausmes nav izteiktas, ir tikai sūdzības par apātiju : ” neko negribu”, “man viss ir apnicis, nespēju koncentrēties, nav vēlēšanās.” Pamazām cilvēki aizvien mazāk runā par savu problēmu, bet tā padziļinās. Ja tuvs cilvēks stāsta par līdzīgām sajūtām, neignorējiet – viņam var būt nepieciešama palīdzība.
Emocionāli veselīgam cilvēkam ir emocijas, interese par dzīvi un vēlmes, kas aizrauj! Kaut reizi dzīvē ikviens no mums ir sastopies ar īslaicīgu apātiju. Ilgtermiņā tā mazina dzīves baudu, un laikus nerisināta var būt psihisko saslimšanu vēstnesis.
Apātijā cilvēkam ir samazināta iniciatīva un aktivitāte, savukārt depresijā pievienojas pazemināts garastāvoklis, skumjas, pesimisms par nākotni, nospiests garastāvoklis, trauksme par to, ka gaidāms kas nepatīkams.
Ir “ aktīvā depresija” – kad cilvēks svaidās no vienas darbības uz otru, pieņemot, ka viņa dzīvē viss jūk, kaut kas ir noteikti jādara!
Un ir pasīvi stāvokļi, kad cilvēks tikai guļ un neko nedara.
Speciālists var noteikt vai tā ir krīze, vai apātiskais stāvoklis ir saistīts ar cilvēka pārliecībām vai piemēram, dzīves scenāriju – vēlmi saņemt tuvo cilvēku uzmanību, gaidām, kad kāds no malas izveidos viņam ērtu dzīvi. Šāda cilvēka balss intonācijā var saklausīt “kaprīzas notis”. Cilvēks ar apātiju “slinkuma formā” neatsakās no ierastajiem rituāliem – ēd, guļ, skatās televizoru vai pavada laiku internetā.
Kad ir laiks meklēt palīdzību
Ja cilvēks kādu laika posmu nedara neko – guļ un skatās uz griestiem, neievērojot personīgo higiēnu, nevēlas ēst vai ēd bez baudas, nevēlas mijiedarbību ar ārpasauli – ir nopietns pamats uztraukties un vērsties pie speciālistiem.
Ar daļēju apātijas formu cilvēks nevēlas strādāt, mācīties, sazināties ar kādu, viņa dvēsele prasa ko citu. Tomēr arī tas ir iemesls konsultācijai ar psihoterapeitu, jo šādus stāvokļus izraisa noteikta bērnības pieredze.
Ko tu vari darīt jau šodien: 9 praktiski soļi
- Sarunā (nevis piespied!) sevi doties ārā un pavadīt laiku ar draugiem, pat ja nav vēlmes nekur doties.
- Dari lietas, kas deva prieku agrāk: noskaties kopā ar draugiem filmu, izbrauc ar riteni, utt. Labi palīdz radošas nodarbes – mūzika, māksla.
- Kusties katru dienu, kaut tikai 5-10 minūtes!
- Sadali lielos uzdevumus mazākos – “ēd ziloni pa gabalam”. Apbalvo sevi, kad esi pabeidzis kādu uzdevumu.
- Izgulies!
- Novērs stresu savā dzīvē! (tas ir svarīgi pie jebkura apātijas veida)
- Dodies uz masāžu, fizioterapiju.
- Lieto vitamīnus, adaptogēnus – palīdzi organismam atjaunoties pēc slimības, pārslodzes periodiem.
- Atceries, ka psiholoģisko problēmu risināšana prasa laiku. Vērsies pie psihoterapeita,lai kopā meklētu risinājumu. Ir nepieciešams noteikt un saprast cēloni. Dažkārt var būt nepieciešami arī medikamenti.
Apātija nav slinkums — tā ir valoda, kurā runā tava psihe
Ir svarīgi iemācīties atteikties, nevis uzņemties pārāk daudz. Pārsteidzoši, ka nomākti un depresīvi cilvēki bieži mēģina palīdzēt citiem. Slīkstošie glābj slīkstošos! Tas ir mūsu paaudzes mentalitātē, ka rūpēties un domāt par sevi ir slikti. Bet par sevi ir jārūpējas! Tā ir emocionāli nobrieduša cilvēka spēja – prast par sevi rūpēties! Mums no mazotnes tiek stāstīts : ir labi jāstrādā, jārūpējas par citiem , jābūt draudzīgam ar visiem un laipni jākomunicē. Tas noved pie tā, ka vairums cilvēku vienkārši nostumj malā savas negatīvās emocijas, nedodot tām izeju.
Neizpaustās emocijas nepazūd. Visas reiz uzkrātās dusmas, sašutums un dusmas vēršas pret pašu cilvēku kā pašagresija – apātijas vai depresijas formā.