Slepenais audzināšanas ierocis – kauns

Mūsu kultūrā kauns tiek nodots no paaudzes paaudzē. Kauns par sociālo statusu, ķermeņa izmēru, vecumu, garderobi, ienākumu līmeni, akcentu un izcelsmi – tas ir tik izplatīts! Nav iespējams, ka nodzīvojat ilgāk par 10 gadu vecumu, netiekot par kaut ko kaunināts. Kaunu izmanto, lai kontrolētu cilvēku uzvedību un noturētu viņus ierindā. Zēni, kas tikuši kaunināti, mēdz būt vardarbīgi pret sevi un citiem, savukārt meitenes vērš kaunu iekšup, un tas bieži izraisa depresiju, ēšanas traucējumus vai perfekcionismu.

Kaunu, ko izjūtam, rada cilvēki, kuriem būtu mūs jāpasargā. Vairums cilvēku ir uzauguši ģimenēs, kur tika atalgoti tikai tad, ja viņi ievēroja noteiktas uzvedības normas:

• “Kalniņi ir juristi. Mēs sagaidām, ka arī tu par tādu kļūsi.”
• “Ko tu no sevis iedomājies? Mūsu ģimenē nav mākslinieku, visi esam strādājuši, muguras neatliekuši. Tu domā, ka varēsi būt labāka par mums- melnstrādniekiem?”

Ģimene (senos laiko cilts) uztur jūsu drošību, kamēr domājat un uzvedaties tā, kā domā un uzvedas tās locekļi. Ciltis savulaik dzīvoja ierobežotās teritorijās, kuras pasargāja to locekļus, kamēr viņi bija iekšpusē. Izejot ārpusē, cilts nevarēja nodrošināt drošību. Kad kāds no cilts uzdrīkstējās iziet ārpusē, cilts sodīja pametot, nododot vai kauninot, lai pasargātu un kontrolētu.

Ja cilvēkam nākas dzīvot, nododot sevi, lai paliktu iekļauts ģimenē, tas iedragā pašvērtību.  Bieži tā ir situācija, kuru cilvēkam nav pa spēkam uzvarēt.

Ja bērnībā tiekam kaunināti, kauna izjūta internalizējas  (pieņemam iekšēji). Sākam uzskatīt, ka esam nepilnvērtīgi un neesam pelnījuši saikni ar citiem cilvēkiem, pēc kuras tik izmisīgi alkstam. Alkas pēc apstiprinājuma, nepieciešamība just piederību kļūst par dzinuli, bieži nesasniedzamu. Ir viegli izveidot saikni ar citiem, vadoties nevis pēc savām stiprajām pusēm, talantiem un spējām, bet gan pēc tām savas personības daļām, kuras likušas justies kā upurim: ievainojumiem, slimībām, vājajām pusēm.

Kauna iespaidā sākam dzīvot pasaulē, kurā meklējam vainīgos, izjūtam dusmas un vainu. Šāda dzīve sāk šķist bezvērtīga, iesprosto paša izveidotā krātiņā, kurā esam izolējuši sevi no citiem.

Kur ir izeja?

1. Kā vienmēr, viss sākas ar situācijas apzināšanos. Spēt ieraudzīt situāciju, apstākļus, kuros esi audzis, pamanīt kaunu kā ķēdi, kas tevi tur simtiem jūdžu attālumā no sevis paša
2. Kad esi pamanījis to, kā ir, pajautā  – kā tu gribētu lai būtu. Ko tu gribētu tā vietā? Ja dzīvo kauna un vainas ieslodzījumā, pavaicā sev – ko citu tu gribētu just. Tad vari sākt krāt citas emociju sekundes savā dzīves kalendārā – vairot prieku, aizrautību, iedvesmu, utt!
3. Atceries, ka kauns gan rodas kontaktā ar cilvēkiem, gan arī pārvarēt to iespējams vienīgi esot kontaktā. Vienatnē izejas no kauna džungļiem nav.
4. Saproti atšķirību starp vainu un kaunu. Vainas izjūta ir par to, ko tu dari un tā ir orientēta uz citiem,  kauns ir par tevi pašu – kāds tu esi, tas ietekmē pašizjūtu.
5. Vairo pašapzināšanos – pamani, kādas situācijas rada tevī kauna izjūtu.

Kas notiek, kad cilvēki atver sirdi? Viņiem kļūst labāk. / Haruki Murakami /