Iespējams, ka nav nekā personīgāka par to, ko cilvēki stāsta terapijā.
“Kā tu patiešām jūties?” ir jautājums, ko psihoterapijas attiecībās pētām pilnībā, dziļi un ar izpratni.

Vārda “pacients” sākotnējā nozīme ir “tas, kurš cieš vai pacieš sāpes”. Līdzcietība pret sevi nozīmē sagādāt apstākļus, kuros dod iespēju sev rast atvieglojumu  no ciešanām.

Psihoterapeitiskās zināšanas ir radoša domu, sajūtu un darbības integrācija. Tas ir veids, kā salīgt mieru ar pagātni, lai radītu iespējas tagadnei un spētu nākotnē veikt radošākas izvēles. Tā ir virzība uz priekšu, process – pāreja, dziļu atklājumu process, kurā mācies par sevi nevis vienkāršu informāciju, bet gan dziļi izjustas, emocionālas un līdz ar to jēgpilnas zināšanas.

Mana vairāk kā 20 gadu pieredze kā psiholoģei un psihoterapeitei, strādājot ar  visu vecumu cilvēkiem, esot blakus viņu dzīvēs un pārdzīvojumos, rāda, ka nevienai terapeitiskai pieejai nav monopola uz cilvēka pieredzi. Nav labākās vai efektīvākās psihoterapijas metodes. Terapijas būtība ir klienta un terapeita personīga tikšanās. Terapeitisko tikšanos es saredzu kā iespēju cilvēkam izpētīt savu pieredzi, uzzināt par sevi un iemācīties kā tikt galā ar grūtībām drošā vidē, kopā ar terapeitu, kurš cenšas viņu saprast, ar mērķi palīdzēt dzīves grūtībās.